Kristīne Krauze-Slucka is working across analogue photography, cameraless processes and installation. Images and objects hold equal standing in her work: the photograph is one object among others. Her practice treats this conversion between image and object as a site of sensory performativity, where the image becomes a time-bearing object, accumulating rather than simply capturing what passes through it.
She chooses her materials for the histories they already hold. A sheet of Universal-1 paper manufactured in Kyiv, expired in 1983 and exposed today carries two dates at once, and what surfaces in development belongs as much to the intervening decades as to her hand. Under that hand the paper behaves as a living membrane, tuned to every movement of chemistry and water, and the resulting images fold away from the surface instead of resting flat against it.
Her research-driven approach connects aspects of material decay with wider conditions of attention. In her photographic works and installations, existential melancholy is grounded in ecological grief, geopolitical unease, and fictional escapism.
Cartography runs through the work as both method and subject. Borders, contours and territories are distorted, treated as constructions that erode under pressure. Alongside this sits an ecological position that does not exempt her own medium. Photographic chemistry pollutes, her prints are made in full acknowledgement of it, and they stand as documents of their own environmental footprint.
Her visual language is non-representational. Each work is at once an act of orientation and a meditation on mapping, an image that continues to happen long after the eye has closed.
Kristine Krauze-Slucka has participated in various solo and group exhibitions and art projects in Latvia and internationally, including Punctum gallery, Sensing Matter: from the Infra-Thin to the Photographic Object, Tallinn, Estonia (2025); MMCA Residency Changdong, On Gathering, Seoul, South Korea (2024); ISSP Gallery, Contemporary Histories of Photography, Riga, Latvia (2024); Prospekto Gallery, Vibrations of the Material Universe. Thirst for Gold, Vilnius, Lithuania (2022); Latvian Museum of Photography, Digital Dark Age (2021); National Library of Latvia, Postsensorium, RixC Art and Science festival (2021); the Art Museum Arsenāls, Latvian National Museum of Art, Centenary exhibition of the Art Academy of Latvia (2019).
Krauze-Slucka holds a Master’s degree in Fine Arts from the Visual Communication Department of the Latvian Academy of Arts. She was awarded the Grand Prix of the Nordic and Baltic Young Artist Award in 2020 .
Kristīne Krauze-Slucka strādā ar novecojušiem sudraba želatīna fotopapīriem, bezkameras procesiem un instalāciju. Attēliem un objektiem viņas darbos ir vienlīdzīgs statuss: fotogrāfija ir tikai viens objekts citu vidū. Viņas prakse šo attēla un objekta pārveidošanos uztver kā sensorās performativitātes vietu, kurā attēls kļūst par laika nesēj-objektu, akumulējot, nevis vienkārši tverot, to, kas tam iet cauri.
Materiālus viņa izvēlas to vēsturiskās un kontekstuālās izcelsmes dēļ, pievēršot uzmanību tam, ko tie jau nes sevī. Kijivā ražota fotopapīra "Universal-1" loksne ar 1983. gadā beigušos derīguma termiņu, eksponēta šodien, nes divus datumus vienlaikus, - un tas, kas parādās attīstīšanas procesā, pieder starplaika gadu desmitiem ne mazāk kā viņas rokai. Zem viņas rokas papīrs uzvedas kā dzīva membrāna, kas uztver katru ķīmijas un ūdens kustību, un iegūtie attēli nepieguļ plakani pie virsmas, bet atliecas no tās.
Viņas pētnieciskā pieeja saista materialitātes sairšanas aspektus ar plašākiem uzmanības nosacījumiem. Viņas fotodarbos un instalācijās eksistenciālā melanholija balstās uz ekoloģiskām sērām, ģeopolitisku nemieru un fiktīviem izbēgšanas scenārijiem.
Kartogrāfija caurvij viņas praksi kā metode un kā izpētes objekts. Robežas, kontūras un teritorijas tiek deformētas, aplūkotas kā konstrukcijas, kas zem spiediena erodē. Līdzās tam pastāv ekoloģiska nostāja, kas neizslēdz no atbildības pašas mākslinieces praksi. Fotogrāfiskā ķīmija piesārņo, viņas darbi tiek radīti, to pilnībā apzinoties, un tie paliek kā dokumenti, kas fiksē pašu radīto ekoloģisko pēdu.
Viņas vizuālā valoda ir ne-reprezentatīva. Katrs darbs ir vienlaikus orientēšanās akts un kartēšanas meditācija; attēls, kas turpinās vēl ilgi pēc tam, kad acs ir aizvērusies.
Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā un saņēmusi Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku Grand Prix balvu (2020).
2022. gadā izvēlēta par FUTURES (Eiropas fotogrāfijas platformas) mākslinieci.
Vada lekcijas un darbnīcas ISSP skolā.