VIBRATIONS OF THE MATERIAL UNIVERSE. THIRST FOR GOLD.
In her essay On Photography, Suzanne Sontag observes that photography acts as a "shaker of conscience," where its profound impact on our ethical perceptions is unpredictable. The omnipresence of photography shapes our understanding in ways we cannot always foresee.When our human desire for the nostalgic allure of color film aesthetics drives us to use chemicals that pollute the environment, a paradox emerges. This situational irony, where art both reveals beauty and contributes to ecological harm, forms the foundation of my work.In an effort to highlight the often invisible threats that analogue photography poses to the biosphere, I carefully create a thin layer of water on light-sensitive photographic paper, delicately injecting chemicals into it. This act becomes a deliberate gesture—a way to expose the aesthetics of handmade pollution. A watery blue transforms into a golden hue, unveiling the unexpected beauty of contamination.Through the movement of my hand and my photographic gaze, I acknowledge water as both a source of life and a medium of transformation. Yet, it is also a collector of chemical waste. Whether through large-scale industrial production or individual artistic practice, pollution accumulates and inevitably returns to us through the very flow of water.There is no way to avoid our impact on the ecosystem, no matter how small. Nor can we escape the fact that photographs of this nature exploit the chemical and physical reactions of the world around them, becoming documents of their own environmental footprint.
Prints from chemically processed Kodak photographic paper negatives (shown here as scans from original photographic paper negatives).
2020-2021
MATERIĀLĀ VISUMA VIBRĀCIJAS. ZELTA SLĀPES.
Savā esejā "Par fotogrāfiju" Sūzena Sontāga atzīmē, ka fotogrāfija darbojas kā "sirdsapziņas modinātājs", kur tās dziļā ietekme uz mūsu ētisko uztveri ir neparedzama. Fotogrāfijas visuresamība pārveido mūsu izpratni veidos, ko mēs ne vienmēr varam paredzēt. Kad mūsu cilvēciskā tieksme pēc krāsaino filmu estētikas un nostalģiskas pievilcības mudina mūs izmantot ķīmiskas vielas, kas piesārņo vidi, veidojas paradokss. Šī situācijas ironija, kur māksla gan atklāj skaistumu, gan veicina ekoloģisku kaitējumu, veido mana darba pamatu. Cenšoties izcelt bieži vien neredzamos draudus, ko analogā fotogrāfija rada biosfērai, es rūpīgi veidoju plānu ūdens kārtiņu uz gaismas jutīgā fotopapīra virsmas, smalki injicējot tajā fotoķīmiskās vielas. Šī darbība kļūst par apzinātu žestu — veidu, kā atklāt ar rokām radītā piesārņojuma estētiku. Ūdens zilais tonis pārvēršas zeltainā nokrāsā, atklājot apslēpto piesārņojuma estētiku. Ar rokas kustību un fotogrāfisko skatienu es atzīstu ūdeni gan par dzīvības avotu, gan par transformācijas līdzekli, kas vienlaicīgi ir arī ķīmisko atkritumu savācējs. Neatkarīgi no tā, vai notiek liela mēroga rūpnieciskā ražošana vai individuāla mākslinieciskā prakse, piesārņojums uzkrājas un neizbēgami atgriežas pie mums caur pašu ūdens plūsmu. Nav iespējams izvairīties no mūsu ietekmes uz ekosistēmu, lai cik maza tā būtu. Mēs arī nevaram izvairīties no fotogrāfiskās materialitātes, kur attēlu veidošanas process un rezultāts pašpietiekami kļūst par piesārņojuma estētikas laika liecību.
Digitalizēti attēli no ķīmiski attīstītiem Kodak fotopapīra negatīviem.
2020-2021