SOLASTALGIA
2021 ongoing
Our visual representation of the land is based on ancient cartographic and geological images. These were created as instruments of colonization, designed to record stories of conquest—where the civilized take over yet-undeveloped territories. But in reality, it has always been a process of depletion.
"Terra Forma. A Book of Speculative Maps."
Frederique Ait-Touati, Alexandra Arenes, Axelle Gregoire. The MIT Press, 2022.
Frederique Ait-Touati, Alexandra Arenes, Axelle Gregoire. The MIT Press, 2022.
Solastalgia is not only about loss; it is also about the disruption of solace. The word itself fuses “solacium” — the comfort (from latin) once derived from a beloved place—with “algia”—the pain (from greek root) of its absence. When the land can no longer offer comfort—when the trees, rivers, or ice that once grounded us are diminished or gone—we are left with a profound sense of isolation and powerlessness. Yet within this grief lies the possibility of connection and agency: a place where the photographic gesture becomes a means of “staying with the trouble,” to accept the surface of the earth as bodily—to recognize that the earth is as sensitive as skin, and all the phenomena we feel (climate, storms, cold, heat, war, and pollution) are also felt by the earth.
A series of unique black-and-white vintage silver emulsion prints as artefacts of their time, in which Krauze-Slucka explores psychoterratic states—abstract, geographical spaces where gradual processes of disappearance and distancing are illuminated.
SOLASTAĻĢIJA
2021 turpinās
Mūsu vizuālā zemes reprezentācija ir balstīta uz seniem kartogrāfiskiem un ģeoloģiskiem attēliem. Veidoti kā kolonizācijas instrumenti, lai pierakstītu stāstus par iekarošanu, kur civilizētie pārņem vēl neapgūtas teritorijas. Taču, patiesībā, tas vienmēr ir bijis teritoriju iztukšošanas process.
Terra Forma. A book of Speculative Maps. Frederique Ait-Touati, Alexandra Arenes, Axelle Gregoire. The MIT Press, 2022
Solastalģija nav tikai par zaudējumu; tā ir arī par mierinājuma izjūtas izjaukšanu. Pats vārds "solacium" apvieno —komfortu (latīņu valodā), ko reiz sniedza tuva vieta—ar "algia", kas nozīmē tās zaudējuma radītās sāpes (grieķu izcelsmes sufikss). Kad zeme vairs nespēj sniegt mierinājumu—kad koki, upes vai ledāji, kas kalpoja kā mūsu patvērums, ir mazinājies vai zudis—mūs pārņem dziļa izolētības un bezspēcības sajūta. Tomēr šajās sērās slēpjas arī iespēja rast saikni ar pieņemšanu: vieta, kur fotogrāfiskais žests kļūst par veidu, kā "palikt pie nepatikšanām", pieņemot zemes virsmas pārklājumu kā ķermenisku, apjaust, ka zeme ir tikpat jutīga kā āda, un visas parādības, ko jūtam mēs (klimats, vētras, aukstums, karstums, karš un piesārņojums) – jūt arī zeme.
Sērija ar unikāliem, novecojušiem melnbaltiem sudraba emulsijas attēliem kā sava laika artefaktiem, kuros Krauze-Slucka pēta psihoterātiskus stāvokļus—abstraktas, ģeogrāfiskas telpas, kurās izgaismojas pakāpeniskas izzušanas un attālināšanas norise.